ULVIS ALBERTS (1942)

Iepriekšminētais uzskaitījums komentārus neprasa, tomēr liek uzdod jautājumu: kā zēns, kurš 1949. gadā ar ģimeni emigrēja no bēgļu nometnes Vācijā uz ASV, kļuva tur par vienu no pieprasītākajiem slavenību portretētājiem? Mūsu sarunu caurstrāvo amerikāniskā atvērtība, brīvības gars un kaislība uz fotogrāfiju, tomēr U. Albertu vislabāk raksturo viņa paša bieži izmantotais teiciens: "one of a kind".

Jūs esat ieguvis radio un televīzijas bakalaura grādu Vašingtonas universitātē Sietlā un papildinājies Amerikas Filmu institūtā, taču nekad neesat profesionāli studējis fotogrāfiju. Kas jūs pamudināja pievērsties foto mākslai?
Es nevarēju iegūt nekādu finansiālu atbalstu no Amerikas Filmu institūta, bet satiktie cilvēki, iedrošināja mani skatīties apkārt. Viens no tiem bija Džeks Nikolsons (Jack Nicholson). Tā nonācu pie slavenību fotografēšanas. Mērķis nebija iegūt slavenus draugus, man bija svarīgi redzēt to, kā šie cilvēki dzīvo. Pirmais, ko darīju, ienākot viņu mājvietā - skatījos apkārt un domāju par fotogrāfijas tehnisko pusi... To, kā krīt gaisma, kur atrodas logi. Tādēļ man nebija daudz laika, lai ar viņiem tērzētu, tomēr es iepazinos ar daudz jauniem cilvēkiem.

Tātad fotogrāfija kaut kādā mērā bija neapzināta izvēle. Zinu, ka jūsu ģimenē ir izteikts mākslinieka gēns - tēvs bija gleznotājs un arhitekts Uga Alberts. Vai iespējams, ka tam bija kāda ietekme?
Jā, tā varētu teikt. Mans tēvs daudz gleznoja, bet latvieši jau nebija gleznu pircēji, tādēļ viņš vairāk atdeva, nekā pārdeva. Atceros, ka Stokholmā kādā mājā pie sienas ieraudzīju tēva gleznu. Es nezinu, kā tā tur bija nokļuvusi, bet viņš mēdza gan dāvināt, gan gleznot uz vietas. Paralēli gleznošanai tēvs strādāja kā arhitekts Sietlā, tas bija maizes darbs. Man par nožēlu ir saglabājušas tikai dažas viņa gleznas, jo viņu kā mākslinieku novērtēju nepietiekami līdz brīdim, kad viņš aizgāja no šīs pasaules.